Osteoporoze Latvijā

Aktuālā situācija epidemioloģijas jomā

Hroniskas slimības ir saistītas ar 70 % visu nāves gadījumu, un tās veido 75 % no visām medicīnas izmaksām.

Osteoporoze ir viena no hroniskām kaulu slimībām, kas saistīta ar hroniskām sāpēm, ilgstošu zāļu lietošanu, rehabilitācijas nepieciešamību, kā arī darbaspēju pasliktināšanos vai pat to zudumu un dzīves kvalitātes pazemināšanos. Tomēr Latvijā atšķirībā no citām ES dalībvalstīm osteoporoze nav pasludināta par veselības aprūpes prioritāti (1).

Osteoporozes izplatība, palielinoties iedzīvotāju vecumam un dzīvildzei, kļūst arvien plašāka. Latvijā to nosaka populācijas straujā novecošanās. 2010. gadā 36 % Latvijas iedzīvotāju bija vecāki par 50 gadiem un 8,2 % – vecāki par 70 gadiem. Arī prognoze 2050. gadam ir satraucoša: palielināsies gan par 50 gadiem vecāku cilvēku skaits – viņu būs 52 %, gan par 70 gadiem vecāku cilvēku skaits – to skaits sasniegs 23 % (1).

Osteoporozes izraisīti lūzumi palielina saslimstību un pāragru mirstību, it sevišķi gados vecākiem cilvēkiem. 2005. gadā 50 % no visiem stacionāros ārstētajiem lūzumiem bija pacientiem pēc 70 gadu vecuma, no tiem 59 % bija augšstilba kaula lūzumi ar vidējo ārstēšanas ilgumu 17,5 dienas un kopējām valsts izmaksām 933 078 latu apmērā (pēc Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras (VOAVA) 2005. gada datiem).

Pēc Veselības ekonomikas centra (VEC) datiem, Latvijā 2007. gadā kopumā bija konstatēti 7565 lūzumi, 2008. gadā – 9687 un 2009. gadā – 6738 lūzumi, bet augšstilba kaula lūzumi veidoja vidēji 30 % no visiem lūzumiem. 2009. gadā bija veiktas 2120 lielo locītavu endoprotezēšanas operācijas, un kopējie izdevumi par tām bija 3,396 miljoni latu. Atbilstoši esošajiem standartiem endoprotezēšana būtu vajadzīga gandrīz visiem pacientiem dažu dienu laikā pēc augšstilba kaula kakliņa lūzuma. Latvijā pēdējos gados pacientiem ar augšstilba kaula kakliņa lūzumu vidēji 96 % gadījumu tiek veikta endoprotezēšanas operācija. Ārstēšanai nepieciešamas no 11,9 līdz 13,4 gultas dienām. 2009. gada Latvijas veselības aprūpes statistikas rokasgrāmatā norādīts, ka, skeleta, muskuļu un saistaudu slimības pēc vidējā ārstēšanās ilguma stacionārā (9,0 dienas) ieņēma 3. vietu aiz psihiskiem un uzvedības traucējumiem, un noteiktiem perinatālā perioda stāvokļiem. Vērtējot pēc pakalpojumu izmaksām (samaksa par gadījumu, gultas dienu un manipulāciju izmaksas kopā), minētās slimības ierindojas 4. vietā (498,88 lati) aiz noteiktiem perinatālā perioda stāvokļiem, iedzimtām kroplībām un deformācijām, hromosomu anomālijām un asinsrites sistēmas slimībām.

Pēc vidējām valsts izmaksām uz vienu pacientu osteoporoze ir 6. vietā (520,30 lati) aiz jau iepriekš minētajām slimībām, psihiskiem un uzvedības traucējumiem un audzējiem. Saistībā ar pieaugušo pirmreizēju invaliditāti 2009. gadā skeleta, muskuļu un saistaudu slimības ieņēma 3. vietu pēc ļaundabīgajiem audzējiem un asinsrites sistēmas slimībām. Šis rādītājs no 2005. gada ir pieaudzis par 98,7 %: 2005. gadā bija 1058 gadījumi jeb 5,5 uz 10 000 iedzīvotāju pēc 16 gadu vecuma; 2009. gadā – 2102 gadījumi jeb 10,9 uz 10 000 iedzīvotāju pēc 16 gadu vecuma, tostarp 425 pacienti bija vecāki par 60 gadiem un, 1248 sievietes.

Būtiskākās problēmas epidemioloģijā saistībā ar osteoporozi ir šādas:

1. trūkst pētījumu datu par augšstilba kaula lūzumiem, kā arī to izraisītu saslimstību un mirstību;
2. trūkst epidemioloģisko datu, kā arī ģenētisko pētījumu datu un ziņu par lūzumu riska faktoriem populācijā kopumā, tostarp pacientiem ar osteoporozi.

Aktuālā situācija diagnostikas jomā

Saskaņā ar PVO, Starptautiskā Osteoporozes fonda (Internationl Osteoporosis Foundation jeb IOF) un Nacionālā Osteoporozes fonda (NOF) vadlīnijām, Eiropas Osteoporozes un osteoartrīta klīnisko un ekonomisko aspektu biedrības (ESCEO) 2010. gada ieteikumiem un LOKMSA 2011. gada Osteoporozes klīniskajām vadlīnijām, duālās enerģijas rentgena absorbciometrija jeb osteodensitometrija (DXA) ir osteoporozes diagnostikas «zelta standarts». Patlaban Latvijā ir 19 DXA iekārtas (3, 4), bet, pēc IOF aprēķiniem, nepieciešamas 11 DXA iekārtas uz vienu miljonu iedzīvotāju (2). Tātad Latvijā ir 94 % no vajadzīgā iekārtu daudzuma.

Gaidīšanas laiks līdz izmeklēšanai ar DXA 2010. gadā bija vidēji 11,4 dienas.

Nozīmīgai daļai pacientu ar lielu un vidēji lielu osteoporozes attīstības risku DXA izmeklēšana joprojām netiek veikta , jo pacientiem pirms izmeklēšanas ar DXA netiek veikts skrīnings un pacienti uz izmeklēšanu netiek nosūtīti mērķtiecīgi.

Osteoporozes izraisītu lūzumu diagnostika ar konvencionālām rentgenoloģiskām metodēm, datortomogrāfiju vai kodolmagnētisko rezonansi ir pieejama visā Latvijā.

Būtiskākās problēmas osteoporozes diagnostikā ir šādas:

1. lielai daļai pacientu ar augstu osteoporozes attīstības risku joprojām neveic DXA izmeklēšanu;
2. lielai daļai pacientu, kas ārstējas ar glikokortikosteroīdiem (GKS), neveic DXA izmeklēšanu, pat ja paredzamais GKS lietošanas laiks ir ilgāks par trīs mēnešiem.

Aktuālā situācija par medikamentiem osteoporozes ārstēšanai

Valsts institūciju lēmumi par kompensācijas apmēra samazināšanu medikamentiem osteoporozes ārstēšanā no 75 % (līdz 2008. gadam) līdz 50 % (no 2009. gada) ir būtiski ierobežojuši šo medikamentu pieejamību Latvijā. No 2008. gada beigām notiek diskusijas par šīs medikamentu grupas kompensācijas apmēru Kompensējamo zāļu sarakstā, jo osteoporozes terapijas mērķis ir samazināt ar osteoporozi saistīto lūzumu biežumu, pēc iespējas ātrāk novērst iespējamo draudošo kaulu lūzumu, kā arī samazināt nākamo lūzumu attīstības risku, ja lūzums jau ir noticis.

Latvijā, sākot no 2009. gada 1. marta, kompensācijai izlietotais naudas daudzums par medikamentiem osteoporozes ārstēšanā ir sarucis līdz 50 %, turpretī daudzās ES dalībvalstīs šie medikamenti tiek kompensēti pilnībā un, piemēram, Igaunijā augsta riska grupas pacientiem kompensācija ir 90 % apmērā (1). Kompensācijas apmēra samazināšana ir būtiski palielinājusi pacientu pašu izdevumus osteoporozes ārstēšanai nepieciešamo medikamentu iegādei. Šie medikamenti ir jālieto ilgstoši, tāpēc pašam pacientam sedzamo izdevumu palielināšanās samazina viņa līdzestību un arī terapijas efektivitāti.

Joprojām nevienu medikamentu osteoporozes ārstēšanai nekompensē vīriešiem ar osteoporozi.

Pašlaik ir pieejami arī osteoporozes ārstēšanai lētāki jeb nepatentēti medikamenti, tāpēc 2010. gadā osteoporozes ārstēšanai medikamentu vidējās izmaksas ir samazinājušās par 40 %, salīdzinot ar 2009. gada sākumu. Receptes vidējā cena (ar 50 % zāļu kompensāciju) 2009. gadā bija 20,08 lati bet 2010. gadā – 11,91 lati (VNC (Veselības norēķinu centrs) 2010. gada dati).

Pretēji gaidītajam, ir samazinājies regulāri ārstēto osteoporozes pacientu skaits – par 30 %. Jāsecina, ka apmēram 3717 pacientiem ar osteoporozi vairs nav nodrošināta nepieciešamā ārstēšana. 2009. gadā tika ārstēti vidēji 12 390 pacientu, bet 2010. gadā – tikai 8670 pacientu.

Būtiskākās problēmas nodrošināšanā ar osteoporozes ārstēšanas medikamentiem ir šādas:

1. medikamenti osteoporozes ārstēšanai ir kompensēti tikai nelielai daļai pacientu ar osteoporozi – pacientiem ar osteoporozes izraisītiem lūzumiem, pacientiem ar glikokortikosteroīdu vai citu zāļu izraisītu osteoporozi un pacientiem ar osteoporozi citu slimību rezultātā;
2. medikamentus osteoporozes ārstēšanai neapmaksā vīriešiem ar osteoporozi;
3. kompensācijas apmēra samazināšana osteoporozes medikamentiem no 75 līdz 50 % palielina pacientu pašu izdevumus nepieciešamo medikamentu iegādei, samazinās pacientu līdzestība.