Par osteoporozi

PVO osteoporozi definē kā hronisku, progresējošu un multifaktoriālu skeleta slimību. PVO atzinusi osteoporozi par vienu no 10 būtiskām un invaliditāti izraisošām slimībām. Tā ir biežākā kaulu metabolisma slimība. Osteoporozi kā sistēmisku kaulu slimību raksturo pazemināts kaulu minerālais blīvums (KMB) un kaulaudu mikroarhitektoniskas izmaiņas, kā rezultātā attīstās «trauslo kaulu» lūzumi.

Osteoporozes sekas ir lūzumi, hroniskas sāpes un invaliditāte.

Svarīgākās un nozīmīgākās osteoporozes sekas ir lūzumi. Vidēji 25 % sieviešu pēc 50 gadu vecuma (piemēram, Dānijā 21 %, Zviedrijā 26 %) attīstās viena vai vairāku skriemeļu lūzumi. Sievietēm ar skriemeļu lūzumiem ir 5 reizes lielāks jaunu skriemeļu lūzumu risks un 2 reizes lielāks augšstilba kaula lūzuma risks. 20 % sieviešu nākamais lūzums notiek viena gada laikā pēc pirmā lūzuma.

Tipiskās osteoporozes lūzumu vietas ir plaukstas locītavas pamatne, augšdelms, mugurkaula skriemeļi, augšstilba kauls un augšstilba kaula kakliņš. Katrai trešajai pieaugušai sievietei un katram piektajam pieaugušam vīrietim dzīves laikā pēc 50 gadu vecuma rodas viens vai vairāki lūzumi.

Lūzumu skaits populācijā pieaug, jo palielinās gados vecāku cilvēku īpatsvars. 2010. gadā 36 % Latvijas iedzīvotāju bija vecāki par 50 gadiem un 8,2 % – vecāki par 70 gadiem. Dati no Lielbritānijas un citām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm liecina, ka nākamo 50 gadu laikā lūzumu skaits dubultosies (1–4).

Skriemeļu lūzumi netiek laikus diagnosticēti vidēji 30–34 % gadījumu.

Lūzumu sekas ir darbspēju zudums, pašaprūpes spēju pilnīgs vai daļējs zudums (piemēram, 50 % pacientu pēc augšstilba kaula un augšstilba kaula kakliņa lūzuma nespēj paši sevi aprūpēt, tāpēc nepieciešama apkārtējo palīdzība; 40 % nespēj patstāvīgi staigāt), nepieciešamība ārstēties slimnīcā un veikt rehabilitāciju, fiziskā un psiholoģiskā pašvērtējuma pazemināšanās un citas psiholoģiskās sekas, kā arī 30 % gadījumu – invaliditāte. Turklāt lūzumi ir viens no galvenajiem mirstības cēloņiem osteoporozes gadījumā, piemēram, mirstība pēc augšstilba kaula un augšstilba kaula kakliņa lūzuma pirmā gada laikā ir 24 %. Mirstība sevišķi palielinās vīriešiem.

Skriemeļu un augšstilba kaula lūzumi ir saistīti ar 8 reizes lielāku mirstību nekā vidēji populācijā.

ES dalībvalstīs kopumā osteoporozes radītais vispārējais slimības slogs, ko pielīdzina gadu skaitam, kas zaudēti sliktas veselības, invaliditātes vai priekšlaicīgas nāves rezultātā (jeb invaliditātes koriģētie dzīves gadi – DALY), ir lielāks nekā citām neinfekcijas slimībām, piemēram, reimatoīdajam artrītam, Parkinsona slimībai, krūts un priekšdziedzera vēzim.

Osteoporoze kļuvusi par vienu no aktuālām veselības aprūpes problēmām pasaulē, ES dalībvalstīs, arī Latvijā. Piemēram, Lielbritānijā gada laikā attīstās 200 000 lūzumi, un izdevumi to ārstēšanai pēc National Health Service datiem ir 1,73 biljoni sterliņu mārciņu. Lūzumi jāārstē gan ambulatori, gan arī slimnīcās. Lielbritānijā augšstilba kaula un augšstilba kaula kakliņa lūzumu ārstēšanai stacionāros izmanto 20 % no visu traumatoloģijas un ortopēdijas gultu skaita. Tas veido lielāko daļu no tiešajiem veselības aprūpes izdevumiem. Anglijā hospitalizāciju skaits augšstilba kaula un augšstilba kaula kakliņa lūzumu ārstēšanai katru gadu palielinās par 2,1 % un gultas dienu skaits – par 5,9 %. Osteoporozes izraisītu lūzumu gadījumos šis rādītājs pārsniedz cukura diabēta, koronārās sirds slimības, sirds mazspējas, hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) pacientu gultas dienu skaitu. Ļoti svarīgi nepieļaut pirmo kaulu lūzumu, jo pētījumu dati liecina, ka ir konstatēta cieša sakarība starp pirmo un nākamo iespējamo lūzumu. Bez atbilstošas ārstēšanas 86 % gadījumu attīstās nākamais lūzums.

Efektīva osteoporozes terapija samazina skriemeļu, augšstilba kaula un citu kaulu lūzumu skaitu par 30–70 %.

Kaut arī pacientiem notiek kaulu lūzumi, osteoporoze bieži netiek laikus diagnosticēta, un tādējādi ir nepietiekami ārstēta. Piemēram, Gallapa institūta (ASV) veiktā aptauja liecina, ka 75 % sieviešu vecumā no 45 līdz 75 gadiem nekad nebija runājušas ar savu ārstu par osteoporozi vai ar to saistītām problēmām.

Veselības aprūpes organizatoriem osteoporoze un tās izraisītie lūzumi jāatzīst par svarīgu veselības aprūpes un profilakses problēmu valstī un tā jāiekļauj veselības aprūpes organizācijas valsts nozīmes dokumentos.

Apzinoties osteoporozes nozīmīgumu, 1998. gadā Eiropas Komisijas Ģenerālais Direktorāts publicēja svarīgu dokumentu – Ziņojumu par osteoporozi un tās profilakses pasākumiem Eiropas Kopienā («Report on Osteoporosis in the European Community: Action for Prevention»), kura mērķis bija aktualizēt un detalizēt informāciju par osteoporozes epidemioloģiju, patoģenēzi, aprūpi un ārstēšanu ES dalībvalstīs.

2001. gadā Eiropas Komisija publicēja dokumentu Osteoporoze Eiropas kopienā («Osteoporosis in the European Community: A Call to Action») par stāvokli 15 ES dalībvalstīs. Ņemot vērā dokumentā izklāstītās problēmas, Eiroparlamentā izveidoja Osteoporozes interešu grupu (Latviju tajā pārstāvēja Georgs Andrejevs), lai sekmētu visu valstu valdību atbalstu veselības aprūpes politikas izstrādei un ieviešanai osteoporozes jomā. Nedaudz vēlāk nodibināja ES Osteoporozes konsultatīvo paneli. Kopš 2001. gada Osteoporozes interešu grupa un Osteoporozes konsultatīvā paneļa pārstāvji sanāk ik gadu, lai izstrādātu stratēģiskus politikas dokumentus osteoporozes jomā ES un apkopotu informāciju no ES dalībvalstīm.

ES ir izstrādātas 8 rekomendācijas visai Eiropas Kopienai.

1. ES dalībvalstu valdībām osteoporozes profilakse un ārstēšana jānosaka par vienu no veselības aprūpes mērķiem.
2. Nepieciešama detalizētāka informācija par osteoporozes izraisītiem lūzumiem, to cēloņiem un izplatību.
3. ES valstīs nacionālajai veselības aprūpes iestādei jāveic koordinācija, lai efektīvi plānotu pieaugošās veselības aprūpes vajadzības un resursus.
4. Nepieciešams attīstīt un ieviest veselības aprūpes politikas programmas, lai rekomendētu optimālu kalcija un D vitamīna uzņemšanu.
5. Valsts kompensētai osteodensitometriskai izmeklēšanai jābūt pieejamai visiem pacientiem ar atbilstošām indikācijām.
6. Atbilstošus osteoporozes medikamentus jāizvēlas, pamatojoties uz pierādījumiem balstītas medicīnas principiem. Valsts apmaksātiem osteoporozes medikamentiem jābūt pieejamiem visiem pacientiem ar atbilstoši akceptētām indikācijām.
7. Valdībām aktīvi jāatbalsta nacionālās pacientu un zinātniskās biedrības, sniedzot finansiālu atbalstu. Nozīmīga prioritāte ir osteoporozes pacientu aprūpē un ārstēšanā iesaistīto veselības aprūpes profesionāļu apmācība.
8. Nepieciešami tālāki zinātniski pētījumi par kaulu veselību kopumā un par osteoporozi.